Izstāde SKRIET ? JURIS UTĀNS

Cikls ‘Skriet?‘ aicina domāt par to, uz kurieni mēs nesamies, kāpēc mēs visur gribam paspēt, kad nekur nevar paspēt, tā arī nekad nenomierinoties. Viss liekas kaut kā ne tā - mums visu ko gribās un visu ko vajag. Tā ir groteska vai vīzija par vēlmi būt svarīgākiem par citiem, un tur pat stāv arī vēlme pārspēt un izkonkurēt. Tomēr konkurenti mēdz būt daudz draudīgāki, kā varētu šķist. Tā varētu būt, kā Utāns saka, primitīva avīžu sleju jēga. Tomēr, ne visam, ko Utāns ir gleznojis var vai vajag atrast noteiktu jēgu. Tik pat labi - varbūt mēs neskrienam, bet bēgam no neizbēgamības? Mākslinieks aicina cilvēkus domāt un uzdot jautājumus, pieņemot, ka kāds nesapratīs līdz galam vai sapratīs savādāk.

Viņu interesē formālas lietas, formālas kompozīcijas - figūru spēle, kas apaudzējas ar formu. Viņš novērtē brīvību komponēt, liekot kopā motīvus, kas atkārtojas arī citos darbos, pamainot to pozīcijas. Gleznas ir lineāras, tomēr, izmantojot līniju kāpinājumu, tās paliek apjomīgas un formīgas.

Viņa darbiem raksturīga smalka faktūra, kas rasta meklējot un eksperimentējot ar dažādiem materiāliem. Tajos atrodami mati, biešu mizas, augļu plānie apvalki, tomātu mizas, par saistvielu izmantojot līmi un laku. Matus, kā materiālu Juris atklāja, kad apgriežot, tie nejauši iekrita līmē. Kā materiāls mati, pēc mākslinieka domām, ir netverami un nesaprotami. Daudzi cilvēki tos nevar pieņemt. Citiem liekas, ka tas ir kāds voodoo vai nekrofīlijas paveids. Juris to vienkārši uztver kā materiālu, kas Latvijas glezniecībā nav sevišķi bieži izmantots un priekš viņa šis materiāls ir netradicionāls, tāpēc tik piesaistošs.

Ir interesanti pievērst uzmanību darbu nosaukumiem. Tie bieži rodas nejauši, tomēr, ļaujot skatītājam mēģināt to sasaistīt ar darbu, kas citkārt ir gandrīz neiespējami. Tie bieži darbojas kā alegorija vai groteska. Tomēr, nosaukumiem ir jēga šajos darbos, jo tie ievirza skatītāju kādas domas gultnē. Juris saka, ja nosaukums ir murgains, tad dorši vien autors pats ir murgainas tajā brīdī.

Utāns uzskata, ka jebkura projekta uzdevums ir kaut kādā veidā aizskart, kustināt, radīt vienalga kāda veida emocijas. Viņš izmanto provokāciju, lai liktu cilvēkiem domāt.

 

Teksts: Zane Kazbuķe