Klusums un citi klusumi

Vēl kādu nedēļu galerijā “Bastejs” var aplūkot Kārļa Siliņa gleznu izstādi. Šis mākslinieks nevienam ar varu acīs nebāžas, klusu strādā, šad un tad kaut ko izstāda, pārsvarā tādas nosacītas ainavas. Viņš ir tāds savveida vietējais Džordžo Morandi – tādā nozīmē, ka visu mūžu glezno vienus un tos pašus sižetus. Tur ir lauks ar pāris kokiem, lauks bez kokiem, bet ar sauli vai mākoni. Agrāk bija vēl daži mūzikas sižeti, tas apmēram arī viss.

Gleznas ir nosacītas, var redzēt, ka autors labi pārzin vecos, labos kubistus, mīl Borisu Bērziņu, bet, dabas elementus ģeometrizējot līdz pat tādai stadijai, ka saule pārvēršas par mazu taisnstūrīti (apmēram tādu kā standarta dzēšgumija profilā), zaļojošs koks atgriežas tajā stadijā, kādu to redz trīsgadīgs bērns utt., viņš pamanās nekļūt par epigoni. Kārlis Siliņš ir pietiekami dzīvelīgs, lai ar brīnišķīgām faktūrām, ievelkošiem krāsu salikumiem, jā, pat ar tādu kā savdabīgu ainavisku humoru spētu saglabāt un uzturēt savu, atpazīstamu vietu tagadnes latviešu glezniecībā. Un tas fona trokšņu un visa kaut kā cita pārpildītā pasaulē nav maz.

Teksts: Pēteris Bankovskis

Pārpublicēts no http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/5542-klusums_un_citi_klusumi