Zīmējot es domāju par to, kā zīmējums kļūst par zīmi, iegūst vispārinājumu un tomēr saglabā individualitāti. Mēs katrs nesam sevī šo kultūrvēsturisko pieredzi, apzināmies to vai nē. Zīme savā dabā ietver pieredzi, tātad arī laiku.
Es zīmēju idejas. Idejas, kuras neesmu izgudrojusi es, kuras jau sen pirms manis radījis kāds cits, bet kuras šādā vai tādā veidā pie manis nonākušas un ir man aktuālas.
Līnija ir plūstoša, bet mēs zinām, ka teorētiski tā sastāv no punktiem, tāpat kā tagadne sastāv no atsevišķiem cits citam sekojošiem mirkļiem. Ir mirkļi, kas pazūd, pārvēršas par pagātni un mēs tos pat nepamanām, ir mirkļi, kas pārvēršas par vēsturi un ir mirkļi, kas pārvēršas par mūžību.
Lai cik tas dažkārt liktos neticami, tomēr katra šķietami vissīkākā mūsu kustība atstāj savas zīmes kopīgajā procesā, lai cik tā sākotnēji liktos maznozīmīga un neviena neievērota.